"Cik vien sevi atceros, vienmēr esam priecājušies un līksmojuši. Sanākšanas mūsmājās ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem atgadījās pie mums vai ik nedēļu. Pat ciema priekšsēdētājs nāca pie mums. Patika viņam mūsu dzīres. No rīta mēs, sievas, metāmies šmorēt un cept, lai ne brīsniņu nekā galdā netrūktu. Vecos sūtījām uz veikalu, lai rindās pastāv. Kādus mēs šašlikus marinējām! Un maizi arī cepām. Pat vistas mācējām kūpināt. No pilsētas brauca tām pakaļ, glaunajiem ventspilniekiem dikti tās patika. Un tad jau visādi pīrāgi un maizītes, protams, ar. Kā tad bez tām! Galdi mums vienmēr lūza. Un tad ap vakaru saradās ļauži. Toreiz nebija kā tagad, kad sākumā tā kautrīgi un klusi. Mums runas sākās, kā sēdāmies pie galda. Bija tur viens kaimiņš, kas uz mutes nemaz nebij’ kritis. Bet man jau ar pēc vārda kabatā nebija jāmeklē. Tad nu mēs tur stīvējāmies citiem par lielu smiešanos. Oi, un kādas dziesmas rāvām vaļā! Akordeons uz pleca, un Maestro repertuārs – aiziet! Mums pat bija sava Nora Bumbiere un savs Viktors Lapčenoks. Dažreiz pat vairāki vienlaikus. Pa kluso dažreiz uzdziedājām arī brāļus Laiviniekus. Un tā mēs lustējāmies līdz rītam. 

Jā, bet visu to stāstu, jo man tā vien liekas, ka viesmīlība pārdzimst. Un es tam ticu. Izskatās, ka mūsu Andrejam tā tikusi dubultā. Nu ko, jābrauc to pārbaudīt uz Dekšņiem, vai ne?"

Andreja Bērziņa, Dekšņu viesu nama saimnieka, vecmāmiņa.